Par mani

Es ticu, ka fotogrāfija ir valoda, kurā nav iespējams melot. Tajā atklājas cilvēka patiesais skatiens, klusums starp vārdiem un elpa starp kustībām. Katrs kadrs man ir dialogs ar pasauli — reizēm kluss, reizēm izaicinošs, bet vienmēr patiess.

Mans ceļš līdz kamerai nav bijis nejaušs. Esmu veltījusi vairāk nekā divarpus gadus akadēmiskai zīmēšanai un gadu ikonu mākslai — tur es iemācījos redzēt gaismu nevis kā priekšmetu, bet kā klātbūtni. Zīmējot, es mācījos pacietību, formu un elpu. Fotografējot — brīvību un patiesumu.

Jau kopš sešu gadu vecuma mani fascinēja tēta kamera. Viņš bija fotogrāfs savā skolā, un es, bērna acīm, redzēju, kā mirklis var pārtapt mūžībā. Vēlāk skolā savu laiku dalīju starp mākslu un matemātiku — starp sajūtu un struktūru. Šodien šī līdzsvara meklējumi joprojām ir manā darbā — starp gaismu un ēnu, kustību un mieru.

Trīsdesmit gadu vecumā es apstājos un sapratu: dzīvē jādara tas, kas visdziļāk rezonē ar sirdi. Un man tas ir — redzēt, ieraudzīt un parādīt patiesību. Bez skaistuma filtriem, bez vārdiem, bez meliem.

Es ticu, ka fotoaparāts ir ota, kas zīmē ar gaismu un cilvēka dvēseli. Katrs kadrs ir glezna, kurā sastopas divas pasaules — mana redzējuma klusums un cilvēka patiesā būtība.

Mani iedvesmo daba — tās elpa, klusums un nepielūdzamība. Mani iedvesmo sievietes — to iekšējais spēks, maigums un godīgums pret sevi. Caur objektīvu es meklēju patieso būtību, nevis formu. Es meklēju gaismu cilvēkā.